2017.gada novembrī, būdams avīzes The Washinton Post redakcijā, iepazinos ar Stīvenu Riču. Viņš ir Pulicera balvas ieguvējs, un viņa darba uzdevums ir kritizēt žurnālistu ieceres. The Washington Post žurnālistam, kurš grasās tērēt laikraksta resursus, vispirms sava ideja jāaizstāv asā dialogā ar Stīvenu Riču. Ja Ričs piekrīt, ka temats ir perspektīvs, tad pētnieks var ķerties pie darba.

Manuprāt, šāds amats būtu nepieciešams katrā sevi cienošā preses izdevumā, jo tikai diskusijā cilvēks spēj izvērtēt, kas ir sabiedrībai noderīgas ziņas, kas informācijas druskas, no kurām būs iespējams uzbūvēt stāstu un kas ir sapņu Jūļa murgi.

Ja cilvēks pie tevis nāk un mirdzošām acīm stāsta, ka viņam ir sensācija, tā jasu ir pazīme, ka kaut kas ar stāstu nav kā vajag. Tas ir pierādījies manā 24 gadus ilgajā žurnālista darbā.

Reiz jaunībā saņēmu ziņas par kāda saskaņieša problēmām ar pielaidi noslēpumam. Biju sapriecājies – nu tik man būs grāvējs. Redaktore paskaidroja – nomierinies, mums pašiem savu iespēju robežās ir jāiziet cauri procesam un jāsavāc pierādījumi. Tā arī darījām. Process prasīja vairākas nedēļas. Bet tas bija to vērts.

Konkurences padomes darbinieki, protams, nav žurnālisti. Taču arī viņiem, vismaz pēc manas saprašanas, būtu jāvar atšķirt, kas ir pašu un kas citu darbs. Pie kādām problēmām Būvnieku karteļa lietā var novest šo jēdzienu sajukums, skatāmies video ! #nemelolv #buvniekukartelis #journalism